Cejojumu Apdrosinasana

Ceļojumu apdrošināšana

Unikāla ceļojumu apdrošināšana Latvijā - iegādājies Seesam e-veikalā

Visa iedzīve mugursomā - 3 mēneši Portugālē.

Publicēts: 17.07.2018

 

 

Aizbēgt no ikdienas? Tas noteikti bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc doma par ceļojumu trīs mēnešus garumā ar mugursomām un telti likās tik vilinoša. Protams, arī brīvība no paredzamās ikdienas un sabiedrībā pieņemtajām normām. Vēlējāmies pilnīgi “nenormālu” ikdienu vai tieši tādu, kādu mēs nevis citi gribējām.


Protams, arī visi Instagram un Facebook stāsti par “vienkāršajiem cilvēkiem”, kas apceļo pasauli un YouTube pamācības par attālinātu darbu šķita ļoti vilinoši un piešķīra īstenības jeb iespējamības garšu šai idejai. Mēs ticējām, ka mums izdosies ar iekrāto budžetu četriem tūkstošiem eiro (uz diviem cilvēkiem) paceļot pa Eiropu ar mugursomām, sērfot un tajā pat laikā arī turpināt darbus pie iesāktajiem projektiem.

Pirms paša braucienā nopietni gatavojāmies - visi dokumenti bija papīra formātā uz rokas (gan ID, gan pases), skenētas dokumentu kopijas saglabātas e-pastos. Nauda bija gan skaidrā, gan arī uz maksājuma kartēm attiecībā 1:4. Līdzi bija vairākas maksājuma kartes un vairāki maki - katram pa diviem, ja kāds no makiem tiek nozagts vai pazaudēts. Bet mugursomas krāmēšana ir atsevišķa stāsta vērts notikums - drēbes tika meklētas “daudzfunkcionālas”, praktiskas un viegli nēsājamas (mazgājamas, neburzīgās, vieglas, utt.). Mugursomās tika pārnēsāts viss priekš gulēšanas (telts, guļammaisi un matracītis), strādāšanas (dators, lādētāji, pagarinātāji, pārveidotāji) un ikdienas (drēbes, maki, ūdens, ēdiens) utt.. Pirms ceļojuma gājām pat “testa” pārgājienā, lai saprastu mantu daudzumu un somas smagumu, taču jāatzīst, ka tāpat bijām paņēmuši vairāk drēbju kā nepieciešams.

somas 1 un 2

Domājot par “digitālajiem nomadiem” prātā uzburas bilde, kur priecīgi jaunieši atpūšas pie dabas un vienlaikus strādā. Reālajā dzīvē ir divu veidu ceļotāji. “Digitālie nomadi”, kas apmetas AirBnb dzīvoklī uz nedēļu vai kādu ilgāku laiku, lai varētu gan strādāt, gan arī iepazīt apkārtni. Viņiem faktiski ir ļoti komfortabli dzīvošanas apstākļi, lai varētu pilnvērtīgi strādāt. Un tad ir “backpackeri”, kas ar mugursomām dodas prom no civilizācijas, pilsētām, lai izbaudītu pilnīgu brīvību pie dabas. Viņi faktiski meklē iespēju atgriezties pie “saknēm”.

 

Mēs centāmies apvienot abus ceļošanas veidus - nakšņot teltī, kas atrodas kempingā pie okeāna un vienlaikus turpināt iesāktos darbus. Un šis tad arī bija mūsu lielākais izaicinājums ceļojuma laikā.

 

Bijām nopietni plānojuši budžetu, krāmējuši somas un gatavojuši visus oficiālos dokumentus, taču stipri mazāk pievērsām uzmanību ceļojuma maršrutam. Plāns bija viens - brauksim sērfot uz Portugāli, bet tālāk jau skatīsimies kurp doties. Bijām gatavi pārsteigumiem un piedzīvojumiem, kas būs mūsu ceļā.

maršruts

Pirmo nedēļu pavadījām pie drauga, kurš dzīvo Lisabonā. Mums paveicās (lasi - mums visu laiku paveicās), jo mūs draugs bija tobrīd ne tikai aizgājis no darba un varēja mums veltīt visu savu laiku, bet arī ir gids, kurš apceļojis ap 70 valstis. Tās nedēļas laikā nogurām vairāk kā dažu labu darba dienu, jo viss skaistais Lisabonā bija jāredz. Īsumā - pilsēta ir ļoti organizēta, tūristiem draudzīga un tāpēc arī tūristu pārpildīta.

 

Dažas lietas, ka mūs Lisabonā pārsteidza:

  • Portugāle  - kopumā ļoti attīstīta valsts. Mēs bijām gaidījuši, ka cenu ziņā būs lētāk kā pie mums Latvijā, bet Portugāle ir ļoti līdzīga Latvijai vai pat dārgāka. No dzīves kvalitātes viedokļa palika iespaids, ka daudzejādā ziņā Portugāle ir priekšā Latvijai un šobrīd piedzīvo ļoti strauju attīstību.
  • Kultūra un vīns - šķiet, ka visiem portugāļiem ir vispusīgas zināšanas par Eiropas vēsturi un vīnu. Par šīm abām tēmām portugāļi brīvi diskutē un ir vienmēr atvērti dalīties ar savu viedokli. Tas viņiem laikam asinīs.
  • Atkritumu šķirošana – tie tiek šķiroti vienmēr un visur.
  • Rindas restorānos - gaidīt vienu stundu rindā, lai tiktu pie galdiņa ir normāli, ja vēlies garšīgi pavakariņot.
  • Vīns un alus pusdienās - biznesa rajonā meklējām latviešiem tik ļoti labi zināmos pusdienu piedāvājumus. Par pārsteigumu mums, tajā ietilpa glāze ūdens, alus vai vīns. Alus un vīns 12:00 nedēļas vidū? Nē, tas nebija īpašs restorāns - tā ir norma.
  • Jūras velšu piedāvājums - nedēļas laikā Lisabonā nobaudījām vairāk jūras veltes kā 24 gados dzīvojot Latvijā. Pēc vienas nedēļas nolēmām, ka turpmāk Portugālē gaļas vietā izvēlēsimies tikai jūras veltes.

ediens 1 un 2

Lisabonā pavadījām nedēļu līdz devāmies tālāk un uzreiz zinājām, ka tā valsts ir “mūsējā”. Cilvēku atvērtība un vienkāršība šarmē. Portugālei ir savs valdzinājums un tā neapšaubāmi ir tūristiem draudzīga valsts.

Pēc mūsu nedēļas atpūtas un drauga viesmīlības bija laiks sākt īsto ceļošanu, jo pagaidām bijām tikai tūristi, kas uzdzīvo un bauda tik ilgi gaidīto atpūtu.

Ceļošanā ir savi pienākumi, atbildības un ikdienas darbiņi, līdzīgi kā esot mājās. Atvaļinājums un ceļošana nav viens un tas pats. Pēc atvaļinājuma prasās pēc vēl pāris brīvdienām, lai atpūstos no atpūtas, bet kad tu ceļo, tad tā ir tava dzīve, tāpēc arī ceļošanā rodas sava kārtība, rutīna un ikdiena.

Visbeidzot devāmies sērfot. Kāda paziņa (patiesībā gan pilnīgi nepazīstams cilvēks, kas atsaucās uz ierakstu Facebook) ieteica doties uz Peniche, kas ir “īstais” sērfotāju galamērķis. Tur mūs sagaidītu sērfošanas skolas īpašnieks un instruktors, kuru neviens no mums nepazina, bet kurš mūs uzņemtu un pamācītu sērfot. Par nakstsmītņu un sērfošanas cenām nebija nekādas sarunas, jo jauna paziņa ir tipisks portugālis, kas slinki atbild uz ziņām un vienkārši saka - brauciet uz šurp.

Nonākot Peniche ciematā, autoostā neviens mūs nesagaida un mūsu jaunā paziņa neatbild uz zvaniem. Kā jau kārtīgi tūristi, turpinājām paļauties, ka viss nokārtosies pats no sevis, tāpēc notiesājām līdzpaņemtās pusdienas. Mūs vienmēr mierināja doma, ka somā ir telts, tāpēc sliktākajā gadijumā apmetīsimies okeāna krastā.

 

Tomēr viss sakārtojās, mūsu paziņu izdodas sazvanīt un pēc garāka gājiena (pieci kilometri ar kājām +30 grādos un 13kg smagām somām uz muguras) nonācām sērfošanas skolā. Jāpiemin, ka viņš pats nebija mājās vēl arī nākamās dienas un mājās valdīja mazs haoss. Neviens īsti nesaprata, ko mēs tur darām, taču viņa sērfošanas skolā nodzīvojām piecas dienas, kuru laikā apguvām pirmos pamatus sērfošanā.

Tālāk mūsu ceļš aizveda uz kempingu. Draudzene ieraugot to kategoriski paziņoja, ka tajā nepaliks. Nekad. Bet, protams, mums bija realitāte, kura saucas “dienas budžets” un tajā bija jāiekļaujas. Lai kā arī nebūtu, dzīve kempingā tomēr izrādījās ļoti jautra un patīkama.

kempings 1 un 2

Kempingā iepazināmies gan ar pāri no Slovākijas, kas mums pagatavoja vakariņas un pastāstīja par saviem sērfošanas piedzīvojumiem, gan ar amerikāņu senioru, kas mūs aizveda vakariņās un vēlāk uzņēma savās mājās Setubal pilsētā. Kempings bija mūsu mājas. Tur gatavojām uz grila, daudzas stundas sarunājāmies un kalām nākotnes plānus. Jāpiemin, ka pirmā ēdienreize, kuru gatavojām uz grila (auzu pārslu putra) prasīja mums 1 stundu un 30 min…. Ar laiku arī šo mākslu apguvām un nereti gatavojām zivis, kartupeļus ar sviestu, un citus gardumus. Kempingā pirmo reizi radās ideja par sērfošanas nometni un to jau pēc nepilna gada arī realizējām.

 

Brīdī, kad pārvācāmies uz kempingu, meklējām jaunu sērfošanas skolu Peniche pilsētā, jo mūsu iepriekšējai paziņai vairs nebija priekš mums laika. Mazajā zvejnieku ciematā Peniche sērfošanas skolas ir uz katra stūra. Stāvietas ir pilnas ar busiņiem, kas ir pārveidoti par sērfotāju mājām uz riteņiem un visur, kur skaties, ir sērfotāji. Peniche ir autentiska sērfotāju vieta, kur cenas vēl ir relatīvi zemas un nav jūtams klasiskā tūristu nospiedošā gaisotne. Ciemats ir kļuvis ļoti populārs galamērķis sērfotājiem - oktobrī Peniche pludmalē norisinās pasaules čempionāta posms, uz kuru sabrauc labākie sērfotāji no visas pasaules.  

skola

Otro reizi atkārtojot šādu ceļojumu, ļoti nopietni pārdomātu formātu kā tieši ceļot, jo visus darba pienākumus apvienot ar pārgājieniem, kempingošanu un gatavošanu brīvā dabā ir nopietns izaicinājums. Mūsu mugursomas svēra 13 -17 kg (atkarībā no ēdiena daudzuma tajās), interneta esamība vai neesamība spēlēja milzīgu nozīmi darba vietas izvēlē un ceļojums tika plānots atkarībā no darbu daudzuma. Pilnas darba dienas pie datoriem mums bija katru otro vai trešo dienu, taču mazi darbiņi ar telefoniem tika veikti katru dienu.

 

Laika gaitā mums izveidojās darba dienas rutīna:

Atrast kafejnīcu, no kuras strādāsim (labākais palīgs - Foursquare aplikācija). Ja sākotnēji vērtējām interjeru, ēdienkarti un kopējo sajūtu, tad diezgan ātri sapratām, ka vietās, kur mēs esam, ir pārāk maz kafejnīcu, kas atbilstu mūsu kritērijiem, tāpēc savus kritērijus samazinājām līdz pašiem svarīgākajiem:

  • Kontakts pie galdiņa, lai uzlādētu ierīces
  • Interneta pieejamība
  • Interneta ātrums (to pārbaudīju ar Instagram storijiem. Ja tie uzreiz ielādējās, tad internetam būs pietiekoši labs ātrums)

Pasūtīt dzērienus pieklājības pēc un arī ēdienu, ja mūs apmierināja ēdienkarte.
Nolemt, kurš pirmais strādās ar datoru - izrunājām, kuram no mums abiem ir svarīgāki vai smagāki darbi un tam bija priekšroka pirmajam strādāt (uz mums abiem līdzi bija paņemts tikai viens dators).
Kamēr viens strādā ar datoru, tikmēr otrs ar tālruni plāno tālāko ceļojumu vai arī vienkārši sauļojas.

baseins

Neticami var izklausīties, bet, ja man jānosauc viena visnoderīgākā lieta darba un ceļojuma procesā, tad tas ir pagarinātājs! Jā, mums līdzi bija savs pagarinātās, lai uzlādētu vienu datoru, divus tālruņus un divus pārnēsājamos lādētājus.

 

Ceļojuma laikā guvām divas būtiskas atziņas par strādāšanu ceļojuma laikā - 80% no mūsu darbiem ir iespējams izdarīt ar tālruni, kā arī lielu daļu darba var izdarīt īsākā laika posmā, ja ir skaidrs darba plāns un dzīvošanas apstākļi  to liek. Mūsu darba dienas bija ļoti mērķtiecīgas, jo vienmēr zinājām, ka otrs gaida savu kārtu pie datora, tāpēc nebija laika ne YouTube video, ne Facebook čatiem, kas “noēd” laiku un produktivitāti.

 

Mirkļos, kad “tūristojām” pa apkārtni vai sērfojām, visas ierīces, pases un makus glabājām seifos vai pie kempingu administrācijas, tikai atsevišķās reizēs nācās nēsāt to visu līdzi. Jāsaka gan, ka daži no mūsu kempingiem bija tādā nekurienē, ka vienīgais apdraudējums bija meža dzīvnieki. Dators viņiem pilnīgi noteikti interesēja vismazāk.

 

Mūsu ikdienu kempingos dažādojām. Viens no jautrākajiem brīžiem saistīts ar filmu skatīšanos. Tā kā nesen bija iznākusi jauna Marvel filma, tad nolēmu skatīties to tikai pēc tam, kad būšu redzējusi iepriekšējās desmit filmas. Teltij nav biezas sienas, bet, lai mums būtu labāka filmas pieredze, mēs uzlabojām skaņu, pieslēdzot vēl klāt tumbiņu. Sajūta bija kā maziem bērniem, kad viņi mājas pagalmā ielien teltī, skatās filmu un paši priecājās. Protams, mūsu kempinga kaimiņi ļoti labi zināja, kurai filmai pienākusi kārta.

 

Ceļot un strādāt vienlaikus – tā ir ļoti laba pieredze, kas liek mobilizēties, izvērtēt darbus, plānot un tiešām būt produktīviem. Taču, jāatzīst, ka tas nav vienkārši, ja ir vēlme “būt nekurienē”. Pirmajā ceļojuma mēnesī mums vajadzēja pierast pie fakta, ka šī ir mūsu dzīve šobrīd, bet jau pēc mēneša mums bija sava darba un ikdienas rutīna, radās arī daudz jaunas idejas, kuras realizēt turpmāk. Būdami prom no mājām mēs ļāvām prātam vairāk padomāt un pasapņot par tālākiem projektiem. Taču secinājums ir viennozīmīgs - tas ir ļoti veselīgi uz laiku izkāpt ārpus ierastās ikdienas, lai ieraudzītu jaunu un labāku rītdienu, kā arī iepazīt pašiem sevi no pavisam citas puses.